‏ Luke 22

1Bet tuvojās neraudzētās maizes svētki, ko sauc par Lieldienām. 2Un augstie priesteri un rakstu mācītāji meklēja, kā Jēzu nonāvēt, bet viņi baidījās no ļaudīm. 3Bet sātans bija iegājis Jūdasā, ko sauca par Iskariotu, vienā no tiem divpadsmit. 4Un viņš nogāja un sarunājās ar augstajiem priesteriem un priekšniekiem, kā Viņu tiem nodot. 5Un tie priecājās un piesolīja dot viņam naudu. 6Un viņš apsolīja un meklēja izdevību, kā Viņu tiem nodot, ļaudīm nezinot. 7Bet pienāca neraudzētās maizes diena, kad vajadzēja nokaut Lieldienu jēru. 8Un Viņš sūtīja Pēteri un Jāni, sacīdams: Ejiet un sagatavojiet mums Lieldienas jēru, lai mēs ēstu! 9Bet viņi sacīja: Kur Tu vēlies, lai mēs tās sataisītu? 10Un Viņš tiem sacīja: Lūk, pilsētā ieejot, jūs sastapsiet kādu cilvēku, kas nesīs ūdens krūzi; sekojiet viņam tai namā, kurā viņš ieies, 11Un sakiet nama kungam: Mācītājs tev jautā: kur ir telpa, kur es ar saviem mācekļiem varētu svinēt Lieldienas? 12Un viņš jums parādīs lielu, izklātu ēdamistabu; tur arī sagatavojiet! 13Un tie aizgājuši atrada, kā Viņš tiem bija sacījis, un sataisīja Lieldienas jēru. 14Un kad pienāca stunda, Viņš novietojās un divpadsmit apustuļi ar Viņu. 15Un Viņš tiem sacīja: Es ilgoties ilgojos ēst šo Lieldienu jēru kopā ar jums, pirms es ciešu. 16Jo es jums saku, ka no šī laika to vairs neēdīšu, iekams tās izpildīsies Dieva valstībā. 17Un Viņš, biķeri paņēmis, pateicās un sacīja: Ņemiet un daliet savā starpā! 18Jo es jums saku: Es nedzeršu no vīna koka augļiem, iekams nenāks Dieva valstība. 19Tad Viņš paņēma maizi un, izsacījis pateicību, lauza to un deva viņiem, sacīdams: Šī ir mana Miesa, kas par jums top dota. To dariet man par piemiņu! 20Tāpat Viņš ņēma biķeri pēc vakarēdiena, sacīdams: Šis biķeris ir jaunā derība manās Asinīs, kas par jums top izlietas. 21Bet, lūk, mana nodevēja rokas ir ar mani uz galda. 22Jo Cilvēka Dēls aiziet, kā tas ir nolemts, bet bēdas tam cilvēkam, kas Viņu nodod! 23Un visi sāka apjautāties savstarpēji, kurš gan tas no viņiem būtu, kas to darīs? 24Bet izcēlās starp viņiem arī ķilda, kurš, šķiet, esot no tiem lielākais? 25Bet Viņš tiem sacīja: Pagānu ķēniņi valda pār viņiem, un viņu varas nesējus sauc par labdariem. 26Bet jūs tā ne. Kas no jums lielāks, lai kļūst kā mazākais, bet priekšnieks kā kalps; 27Jo kas ir lielāks: vai tas, kas atrodas pie galda, vai tas, kas apkalpo? Taču tas, kas atrodas pie galda. Bet es jūsu vidū esmu kā tāds, kas kalpo. 28Bet jūs esat tie, kas pastāvējuši pie manis manos pārbaudījumos. 29Un es jums novēlu valstību, kā to man sagatavojis mans Tēvs, 30Lai jūs ēstu un dzertu pie mana galda manā valstībā un sēdētu troņos, tiesājot divpadsmit Izraēļa ciltis. 31Un Kungs sacīja: Sīman! Sīman! Lūk, sātans meklē jūs sijāt kā kviešus, 32Bet es lūdzu par tevi, lai tava ticība nemitētos; un tu, kādreiz atgriezies, stiprini savus brāļus! 33Tas Viņam sacīja: Kungs, es esmu gatavs iet ar Tevi cietumā un nāvē! 34Bet Viņš sacīja: Es tev saku, Pēter, šodien vēl gailis nebūs nodziedājis, iekams tu trīsreiz būsi noliedzis, ka mani pazīsti. Un Viņš tiem sacīja: 35Kad es jūs sūtīju bez naudas maka un somas, un kurpēm, vai jums kā trūka? 36Bet viņi atbildēja: Nekā! Bet es jums saku: tagad, kam naudas maks, lai ņem līdz arī somu, un kam nav, tas lai pārdod svārkus un pērk zobenu! 37Jo es jums saku, ka vēl pie manis jāpiepildās tam, kas rakstīts: Un noziedzniekam Viņš pieskaitīts. jo tas, kas par mani rakstīts, piepildās. 38Bet viņi sacīja: Kungs, lūk, te ir divi zobeni. Un Viņš tiem sacīja: Diezgan! 39Un izgājis, Viņš pēc ieraduma gāja uz Olīvkalnu; un mācekļi sekoja Viņam. 40Un Viņš, tai vietā nonācis, sacīja tiem: Lūdziet Dievu, lai jūs nekristu kārdināšanā! 41Un Viņš attālinājās no tiem akmens metiena tālumā un, ceļos nometies, lūdza Dievu, 42Sacīdams: Tēvs, ja Tu vēlies, atņem šo biķeri no manis! Tomēr ne mans, bet Tavs prāts lai notiek! 43Bet eņģelis no debesīm parādījās Viņam un stiprināja Viņu. Un Viņš, nāves baiļu pārņemts, lūdza Dievu jo karstāk. 44Un Viņa sviedri kļuva kā asins lāses, kas pilēja zemē. 45Un Viņš, piecēlies no lūgšanas, gāja pie saviem mācekļiem un atrada tos no skumjām aizmigušus. 46Un Viņš tiem sacīja: Ko jūs guļat? Celieties un lūdziet Dievu, lai jūs neiekristu kārdināšanā! 47Vēl Viņam runājot, lūk, ļaužu pūlis un viens no tiem divpadsmit, Jūdass vārdā, kas gāja tiem priekšgalā, tuvojās Jēzum, lai Viņu skūpstītu. 48Bet Jēzus viņam sacīja: Jūdas, vai tu skūpstīdams nodod Cilvēka Dēlu? 49Bet tie, kas pie Viņa bija, redzot, kam jānotiek, sacīja Viņam: Kungs, vai lai cērtam ar zobenu? 50Un viens no viņiem cirta augstā priestera kalpam un nocirta tam labo ausi. 51Bet Jēzus atbildēja, sacīdams: Apstājieties, diezgan! Un Viņš, pieskāries tā ausij, izdziedināja to. 52Bet Jēzus augstajiem priesteriem un svētnīcas priekšniekiem, un vecākajiem, kas pret Viņu bija sanākuši, sacīja: Kā pret slepkavu jūs esat izgājuši ar zobeniem un milnām. 53Kad es ik dienas ar jums biju svētnīcā, jūs nepacēlāt savas rokas pret mani; bet šī ir jūsu stunda un tumsības vara. 54Un tie Viņu apcietināja un veda augstā priestera namā. Bet Pēteris sekoja no tālienes. 55Un viņi, sakūruši uguni pagalma vidū, sēdēja ap to, un Pēteris bija starp tiem. 56Kāda kalpone, redzēdama viņu sēžam gaismā, uzlūkoja to un sacīja: Šis arī bija ar Viņu. 57Bet tas noliedza Viņu, sacīdams: Sieviet, es Viņu nepazīstu. 58Un pēc brīža cits, viņu redzēdams, sacīja: Arī tu esi viens no viņiem. Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es neesmu. 59Un kad apmēram viena stunda bija pagājusi, kāds cits apstiprināja, sacīdams: Patiesi, arī šis pie Viņa bija, jo arī viņš ir galilejietis. 60Bet Pēteris sacīja: Cilvēk, es nezinu, ko tu runā! Un tūdaļ, viņam vēl runājot, iedziedājās gailis. 61Un Kungs pagriezās un uzlūkoja Pēteri. Un Pēteris atminējās Kunga vārdu, ko Viņš sacīja: Pirms gailis dziedās, tu mani trīsreiz noliegsi. 62Un Pēteris, izgājis ārā, rūgti raudāja. 63Un vīri, kas Viņu apsargāja, izsmēja un šaustīja Viņu. 64Un tie apklāja Viņu, un sita Viņu sejā, un jautāja Viņam, sacīdami: Pravieto, kas ir tas, kas Tevi sita? 65Un daudz citus zaimus tie teica Viņam. 66Un kad uzausa diena, sapulcējās tautas vecākie un augstie priesteri, un rakstu mācītāji un aizveda Viņu savas augstās tiesas priekšā, sacīdami: Ja Tu esi Kristus, tad saki mums to! 67Un Viņš tiem sacīja: Ja es jums teikšu, jūs man neticēsiet. 68Bet ja es jautāšu, jūs neatbildēsiet un mani neatbrīvosiet, 69Bet no šī laika Cilvēka Dēls sēdēs pie Dieva spēka labās rokas. 70Tad visi sacīja: Tātad tu esi Dieva Dēls? Viņš teica: Jūs sakāt, ka es tas esmu. 71Bet viņi sacīja: Kādas liecības mums vēl vajag? Jo mēs paši to dzirdējām no Viņa mutes.