‏ Luke 6

1Bet notika otrā sabatā, pirmajā, viņam caur druvu ejot, ka Viņa mācekļi plūca vārpas un tās, rokām izberzēdami, ēda. 2Bet kādi no farizejiem sacīja viņiem: Kāpēc jūs darāt to, kas sabatā aizliegts? 3Un Jēzus atbildēja viņiem, sacīdams: Arī to jūs neesat lasījuši, ko Dāvids un tie, kas ar viņu bija, darīja, kad bija izsalcis? 4Kā viņš iegāja dievnamā, un, paņēmis upura maizes, kuras nevienam nav brīv ēst, kā tikai priesteriem, ēda un deva tiem, kas ar viņu bija. 5Un Viņš tiem sacīja: Cilvēka Dēls ir Kungs arī pār sabatu. 6Bet atkal citā sabatā notika, ka Viņš iegāja sinagogā un mācīja. Un tur bija cilvēks, kam labā roka bija sausa. 7Bet rakstu mācītāji un farizeji novēroja, vai Viņš sabatā nedziedinās, lai rastu apsūdzību pret Viņu. 8Bet Viņš, zinādams to domas, sacīja cilvēkam, kam roka bija sausa: Celies un stājies šeit vidū! Un viņš piecēlās un nostājās, 9Bet Jēzus sacīja tiem: Es jums jautāju: vai sabatā nākas labu vai ļaunu darīt, dvēseli glābt vai pazudināt? 10Un Viņš, visapkārt visus uzlūkojis, sacīja cilvēkam: Izstiep savu roku! Un tas izstiepa, un viņa roka kļuva vesela. 11Bet tie, neprāta pārņemti, sarunājās savā starpā, ko darīt Jēzum. 12Bet tanīs dienās notika, ka Viņš uzgāja kalnā Dievu pielūgt; un Viņš visu nakti pavadīja, lūdzot Dievu. 13Un Viņš, dienai austot, sasauca savus mācekļus un izvēlējās no viņiem divpadsmit, kurus nosauca par apustuļiem: 14Sīmani, kuru Viņš nosauca par Pēteri, un Andreju, viņa brāli, Jēkabu un Jāni, Filipu un Bērtuli, 15Mateju un Tomu, Jēkabu, Alfeja dēlu, un Sīmani, kas saukts Centīgais, 16Un Jūdu, Jēkaba dēlu, un Jūdasu Iskariotu, kas kļuva nodevējs. 17Un viņš, nokāpis līdz ar tiem, apstājās līdzenā vietā, kur bija daudz viņa mācekļu un liels daudzums ļaužu no visas Jūdejas un Jeruzalemes, un jūrmalas, un Tiras, un Sidonas, 18Kas bija nākuši, lai Viņu klausītos un lai tiktu izdziedināti no savām kaitēm. Arī tie, kurus mocīja nešķīstie gari, tika izdziedināti, 19Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo spēks izgāja no Viņa; un Viņš visus izdziedināja. 20Un Viņš, pacēlis acis uz saviem mācekļiem, sacīja: Svētīgi nabadzīgie, jo Dieva valstība ir jūsu. 21Svētīgi, kas tagad ciešat izsalkumu, jo jūs tiksiet paēdināti. Svētīgi, kas tagad raudat, jo jūs smiesieties. 22Svētīgi jūs būsiet, ja cilvēki jūs ienīdīs un jūs izslēgs no sava vidus, jūs lamās un jūsu vārdu izmetīs it kā kādu ļaunumu Cilvēka Dēla dēļ. 23Priecājieties tanī dienā un līksmojiet, jo jūsu alga ir liela debesīs: to pašu viņu tēvi darījuši praviešiem. 24Turpretim bēdas jums, bagātajiem, jo jūs savu iepriecinājumu jau saņemat! 25Bēdas jums, kas esat paēduši, jo jūs cietīsiet izsalkumu! Bēdas jums, kas tagad smejaties, jo jūs skumsiet un raudāsiet! 26Bēdas jums, ja jūs ļaudis lielīs, jo to pašu viņu tēvi darīja viltus praviešiem! 27Bet es jums, kas mani klausaties, saku: mīliet savus ienaidniekus, labu dariet tiem, kas jūs ienīst! 28Svētījiet tos, kas jūs nolād, un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs apvaino! 29Un kas tev sit pa vienu vaigu, tam pagriez arī otru! Un tam, kas ņem tavu mēteli, neliedz arī svārkus! 30Bet dodi katram, kas tevi lūdz, un neatprasi to, kas tavs, no tā, kas to atņem! 31Un kā jūs vēlaties, lai ļaudis jums dara, tāpat jūs dariet viņiem. 32Ja jūs mīlat tos, kas jūs mīl, kāda pateicība jums par to nākas? Jo arī grēcinieki mīl tos, kas viņus mīl. 33Un ja jūs labu darīsiet tiem, kas jums labu dara, kāda pateicība jums nākas? Arī grēcinieki tāpat to dara. 34Un ja jūs aizdosiet tiem, no kā cerat saņemt atpakaļ, kāda pateicība jums nākas? Jo arī grēcinieki aizdod grēciniekiem, lai tikpat saņemtu. 35Turpretim mīliet savus ienaidniekus, dariet labu un aizdodiet, nekā par to negaidīdami! Un jūsu alga būs liela, un jūs būsiet Visaugstākā bērni, jo Viņš ir laipns pret nepateicīgajiem un ļaundariem. 36Tāpēc esiet žēlsirdīgi, kā arī jūsu Tēvs ir žēlsirdīgs! 37Netiesājiet, tad arī jūs netiksiet tiesāti, nepazudiniet, tad arī jūs netiksiet pazudināti, piedodiet, tad arī jums tiks piedots! 38Dodiet, tad arī jums tiks dots: labu, saspaidītu sakratītu un pārpilnīgu mēru jums iedos jūsu klēpī. Jo ar to mēru, ar kādu jūs mērīsiet, jums atmērīs. 39Bet Viņš sacīja tiem arī līdzību: Vai akls var vadīt aklu? Vai abi neiekritīs bedrē? 40Māceklis nav augstāks par mācītāju, bet katrs būs pilnīgs, ja viņš būs kā tā mācītājs. 41Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi, kas tavā acī, nesaskati? 42Vai kā tu vari savam brālim teikt: ļauj, brāli, es izvilkšu skabargu no tavs acs, bet pats tu savā acī baļķi neredzi? Tu, liekuli, izmet vispirms baļķi no savas acs un tad lūko izvikt skabargu no sava brāļa acs! 43Jo tas koks nav labs, kas nes sliktus augļus; nedz koks slikts, ja tas nes labus augļus. 44Ikvienu koku pazīst no tā augļiem. Jo no ērkšķiem nesalasa vīģes, un no dadžiem neievāc vīnogas. 45Labs cilvēks no savas sirds labajiem krājumiem sniedz labu; bet ļauns cilvēks no ļaunajiem krājumiem sniedz ļaunu, jo no sirds pārpilnības mute runā. 46Un ko jūs mani saucat: Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko es saku? 47Es jums rādīšu ikkatru, kas pie manis nāk un manus vārdus klausa, un tos izpilda, kam viņš līdzīgs. 48Viņš līdzīgs cilvēkam, kas, ēku celdams, raka dziļi un pamatus lika uz klints. Un straume ūdensplūdiem uznākot, gāzās pret šo māju un nevarēja to sakustināt, jo tās pamati bija uz klints. 49Bet kas dzird un nedara, tas līdzīgs cilvēkam, kas savu namu ceļ uz zemes bez pamatiem; pret to gāzās straume, un tūdaļ tā sagruva; un šī nama sabrukšana bija liela.