‏ 2 Samuel 22

Dāvida slavas dziesma par savu ienaidnieku uzvarēšanu.

1Un Dāvids runāja Tā Kunga priekšā šīs dziesmas vārdus tai dienā, kad Tas Kungs viņu bija atpestījis no visu viņa ienaidnieku rokas un no Saula rokas; un viņš sacīja: 2Tas Kungs ir mans akmens kalns un mana pils un mans glābējs. ^a 3Dievs ir mans patvērums, uz ko es paļaujos, manas priekšturamās bruņas un manas pestīšanas rags, mans augstais palīgs, un mana glābšana, mans Pestītājs, kas mani no varas darba atpestī. 4Es piesaukšu To Kungu, kas teicams, tad es tapšu atpestīts no saviem ienaidniekiem. 5Jo nāves viļņi mani apņēma un posta upes mani izbiedēja, 6Elles saites mani apņēma, un nāves valgi mani pārvarēja. 7Savās bēdās es piesaucu To Kungu, es piesaucu savu Dievu; tad Viņš klausīja manu balsi no Sava nama, un mana brēkšana nāca Viņa ausīs. 8Zeme tapa kustināta un drebēja, un debesu stiprumi kustējās un trīcēja, kad Viņš apskaitās. 9Dūmi uzkāpa no Viņa nāsīm un rijoša uguns no Viņa mutes, zibeņi no Viņa iedegās. 10Viņš nolaida debesis un nokāpa, un tumsa bija apakš Viņa kājām. 11Un Viņš brauca uz ķeruba un skrēja, un parādījās uz vēja spārniem. 12Viņš lika tumsu ap Sevi par telti, un melnus ūdeņus un biezus mākoņus. 13No spožuma Viņa priekšā iedegās ugunīgi zibeņi. 14Tas Kungs lika pērkoniem rībēt no debesīm, un tas Visuaugstais pacēla Savu balsi. 15Un Viņš meta bultas un tos izklīdināja, Viņš meta zibeņus un tos iztrūcināja. 16Jūras dibeni rādījās, zemes pamati tapa atklāti no Tā Kunga bāršanas, no Viņa nāšu dvašas pūšanas. 17Viņš izstiepa (roku) no augstības un satvēra mani, Viņš mani izvilka no lieliem ūdeņiem. 18Viņš mani atpestīja no mana stiprā ienaidnieka un no maniem nīdētājiem, jo tie bija jo varenāki nekā es. 19Tie cēlās pret mani manā bēdu laikā; bet Tas Kungs bija mans patvērums. 20Un Viņš mani izveda klajumā, Viņš mani izrāva, jo Viņam bija labs prāts uz mani. 21Tas Kungs man atmaksā pēc manas taisnības, Viņš man atlīdzina pēc manu roku šķīstības. 22Jo es sargāju Tā Kunga ceļus, un neesmu atkāpies no sava Dieva. 23Jo visas Viņa tiesas ir manā priekšā, un Viņa likumus es nelieku nost no sevis. 24Bet es biju bezvainīgs Viņa priekšā un sargājos noziegties. 25Un Tas Kungs man atlīdzina pēc manas taisnības, pēc manas šķīstības priekš Viņa acīm. 26Pie tiem svētiem Tu rādies svēts, un pie tiem sirdsskaidriem vīriem Tu rādies skaidrs. 27Pie tiem šķīstiem Tu rādies šķīsts, un pie tiem pārvērstiem (un pretdabiskiem) Tu pārvērties (un maldini). 28Jo bēdīgus ļaudis Tu atpestī, un Tavas acis ir pret tiem lepniem, tos pazemot. 29Jo Tu Kungs esi mans spīdeklis. Tas Kungs dara manu tumsību gaišu. 30Jo ar Tevi es varu sadauzīt karaspēku, ar savu Dievu es varu lēkt pār mūriem. 31Tā stiprā Dieva ceļš ir bezvainīgs, Tā Kunga valoda ir šķīsta, Viņš ir par priekšturamām bruņām visiem, kas uz Viņu paļaujas. ^b 32Jo kur ir kāds Dievs, kā vien Tas Kungs? Un kur ir kāds patvērums, kā vien mūsu Dievs? 33Tas stiprais Dievs ir mans varenais patvērums, un Viņš vada to taisno pa Savu ceļu. 34Viņš man kājas dara kā stirnām, un mani uzceļ manā augstā vietā. 35Viņš manas rokas māca karot, ka mans elkonis uzvelk vara stopus. ^c 36Un Tu man dod Savas pestīšanas priekšturamās bruņas, un Tava laipnība mani paaugstina. 37Maniem soļiem Tu esi darījis platu ceļu apakš manis, ka mani krimšļi nav slīdējuši. 38Es dzīšos pakaļ saviem ienaidniekiem, un tos iznīcināšu un negriezīšos atpakaļ, kamēr tos nebūšu izdeldējis. 39Es tos izdeldēšu un tos satriekšu, ka tie nevarēs celties, tiem jākrīt apakš manām kājām. 40Jo Tu mani apjozīsi ar spēku uz karu, Tu nospiedīsi apakš manis, kas pret mani ceļas. 41Tu maniem ienaidniekiem liksi bēgt manā priekšā un savus nīdētājus es iznīcināšu. 42Tie skatās visapkārt, bet glābēja nav, - uz To Kungu, bet Viņš tiem neatbild. 43Es tos sagrūdīšu kā zemes pīšļus, es tos samīšu un izkaisīšu kā dubļus uz ielām. 44Tu mani izglābi no manu ļaužu ķildām, Tu mani lieci par galvu tautām: ļaudis, ko es nepazinu, man kalpo. 45Svešinieku bērni mīlīgi izrādās manā priekšā; kad viņu auss dzird, tad tie man paklausa. 46Svešinieku bērni nonīkst un drebēdami iziet no savām pilīm. 47Tas Kungs ir dzīvs, un slavēts lai ir mans Patvērums, un augsti slavēts lai ir Dievs, manas pestīšanas Klints, 48Tas stiprais Dievs, kas man dod atriebšanu, un tautas nomet apakš manis, 49Un kas mani izvada no maniem ienaidniekiem. Un Tu mani paaugstini pār tiem, kas pret mani cēlās, no tiem varas darītājiem Tu mani izglābi. 50Tāpēc es Tevi, Kungs, slavēšu starp tautām un dziedāšu Tavam vārdam. ^d 51Viņš Savam ķēniņam parāda lielu pestīšanu un dara labu Savam svaidītam Dāvidam un viņa dzimumam mūžīgi.