a9,14. Ap.darb.20,21. 1Kor.3,10. Gal.3,1.
b9,10. Jāņ.3,25. Ap.darb.2,38. 8,17. 17,31.32. 24,15.25. (3Moz.8,14. 4Moz.27,18.)
cp.7. 5,11.
d10,26.32. Jāņ.4,10. 1Pēt.2,3.
e2,5. Jes.52,7. (Jer.33,14.)
f10,29. (12,17.) 2Pēt.2,20.21.
g5Moz.11,11. Jes.55,10. 2Pēt.1,3-8.
h10,27. 1Moz.3,18. 5Moz.29,23. 2Sam.23,6.7. Jes.5,6. 2Tim.3,8.
i2Kor.7,16. Gal.5.10.
j10,33. Mal.3,16. 1Tes.1,3. Parād.2,2.19. (Tit.3,14.)
k3,6.14.
l5,11. 13,7.
mJes.45,23.
n1Moz.22,16.17.
o10,36. Jēk.5,7.8.
p2Moz.22,11. (Sak.18,18.)
q11,9. Lūk.1,73.
rRom.3,4. Tit.1,2.
s9,3.24.
t2,10. 4,14. 5,6. 10,20. 12,2.
Hebrews 6
Mācības pamats, 1; mūžīgā pazušana, 4; cerības enkurs.
1Tāpēc nerunāsim par tām kristīgām sākuma mācībām, bet dosimies uz to pilnību, ne atkal pamatu likdami ar atgriešanos no nedzīviem darbiem un ar ticību uz Dievu, a 2Ar mācību par kristību, par roku uzlikšanu, par miroņu augšāmcelšanos, par mūžīgu sodību. b 3Arī to mēs darīsim, ja tikai Dievs to ļauj. c 4Jo tas nevar būt, ka tie, kas vienreiz bijuši apgaismoti un baudījuši tās debesu dāvanas un daļu dabūjuši pie Tā Svētā Gara, d 5Un baudījuši to labo Dieva vārdu un tās nākamās pasaules spēkus, e 6Un atkāpjas, ka tie atkal varētu tapt atjaunoti uz atgriešanos no grēkiem, jo tie Dieva Dēlu sev atkal krustā sit un liek smieklā. f 7Jo tā zeme, kas iedzer to daudzkārt līstošo lietu un nes derīgu zāli tiem, kuru dēļ tā arī tiek apstrādāta, tā dabū svētību no Dieva. g 8Bet kas ērkšķus un dadžus nes, tā ir nederīga, un tai lāsts ir tuvu, un gals degšanā. h 9Bet no jums, mīļie, mēs ceram ko labāku, un ka dzīsities pēc pestīšanas, jebšu tā runājam. i 10Jo Dievs nav netaisns, ka Viņš aizmirstu jūsu darbu un to mīlestību, ko esat parādījuši pie Viņa vārda, kad jūs tiem svētiem kalpojāt un vēl kalpojiet. j 11Bet mēs gribam, ka ikviens no jums parāda to pašu uzcītību uz cerības pilnību līdz galam; k 12Lai jūs netopat kūtri, bet tiem dzenaties pakaļ, kas caur ticību un pacietīgu gaidīšanu iemanto tās apsolīšanas. l 13Jo kad Dievs Ābrahāmam to apsolīšanu deva, un kad Viņš nevarēja pie nekāda lielāka zvērēt, tad Viņš zvērēja pie Sevis paša, m 14Sacīdams: patiesi, Es svētīdams tevi svētīšu un vairodams tevi vairošu. n 15Un tā Ābrahāms pacietīgi gaidīdams to dabūja, kas bija apsolīts. o 16Jo cilvēki zvēr pie kāda lielāka nekā viņi paši, un zvērēšana viņiem nobeidz visu strīdu un ir par apstiprināšanu. p 17Tad nu Dievs, gribēdams tiem apsolīšanas mantiniekiem Savu nepārvēršamo padomu jo skaidri parādīt, zvērēdams vidū nācis; q 18Ka mēs caur divām nepārvēršamām lietām - jo nevar būt, ka Dievs melotu - dabūtu stipru iepriecināšanu, mēs, kas steidzamies to solīto cerību saņemt; r 19Tā mums ir tā kā uzticīgs un stiprs dvēseles enkurs, kas ieķerās priekškaramā auta iekšpusē. s 20Kur Jēzus kā priekštecētājs par mums ir iegājis, pēc Melhizedeka kārtas par augstu priesteri palicis uz mūžību. t
Copyright information for
LvGluck8